Šodien gribētu padalīties ar iespaidiem par vienu ļoti interesantu nodarbību, kas notika Ulbrokas mākslas skolā.
Mākslas skolā starpbrīža troksnis ir tāds pats kā parastajā vidusskolā. Bērni ienāk klasē. Sākas stunda un iestājas klusums. Darba vide: divi plati galdi, ap kuriem atrodas jaunie amatnieki. Uz malas ir divas lielas māla sijas. Skolotāja ir jauna enerģiska sieviete Daira, kura ar entuziasmu pieņēma mūsu priekšlikumu rīkot kopīgu radošo darbnīcu ar neredzīgo un vājredzīgo bērnu internātskolu. Šodien ir sagatavošanās nodarbība, kurā piedalās Ulbrokas mākslas skolas bērni. Viņi jau vairākus gadus apmeklē nodarbības mākslas skolā un jau ir daudz iemācījušies.
“Bērni, šodien mums būs neparasta nodarbība,” nodarbību iesāk Daira.
Klusums klasē. Uztraucos – kā bērni uztvers mūsu ideju? Vai viņiem tas neinteresēs? Vai viņi sapratīs, kam tas paredzēts?
Godīgi sakot, es pati bērnībā nedomāju par to, ka pasaulē ir cilvēki, kuri pasauli uztver un izzina pavisam savādāk. Un kā es par to varēju zināt, ja tādi cilvēki jau no bērnības ir izolēti no sabiedrības? Specializētais bērnudārzs – internātskola – pansionāts … Tas ir parasts veids daudziem neredzīgiem cilvēkiem … Un, ja kāds no viņiem izlaužas no šīs sistēmas, tad mēs ar izbrīnu skatāmies: no kurienes tāds cilvēks radās. ? Kā viņš dzīvo? Vai viņš mūs saprot? Kā ar viņu sazināties?
Daira ir pieredzējusi skolotāja, un bērni uzmanīgi klausās mūsu projekta mērķi.
“Lai labāk izprastu neredzīga cilvēka pasauli, šodien strādāsim ar aizsietām acīm,” skaidro skolotāja.
Klusumu pārtrauc bērnu izsaucieni: “Uraaa!!! Cik interesanti!!!”. Bērni priecīgi vicina rokas. Man galvā iešaujas doma: “Tas izdevās!” Sirds pukst 10 reizes ātrāk. Domāju: būtu jauki, ja šie bērni ilgāk saglabātu šīs apbrīnojamās spējas – baudīt jaunas idejas, baudīt komunikāciju, iet uz priekšu.
Visa darbība ir vienā elpas vilcienā. Darbs pa pāriem – četras rokas. Es nebeidzu brīnīties par veiklību, ar kādu šie bērni dara pārsteidzošas lietas ar tik mazām rociņām un pat aizsietām acīm! Kā viņi palīdz tiem, kuri akli nevar atrast priekšmetus uz galda. Kā viņi apspriež, vai aklam bērnam būs skaidrs, ko viņi dara.
Pēc nodarbības rodas daudz jautājumu: kā viņi lasa? Kā viņi zina, kur doties? Kas viņus interesē? Un vēl daudz, daudz vēl “kā?”, “kāpēc?”, “kāpēc?” … Daudzas atbildes saņemsim pēc internātskolas apmeklējuma, kur sarīkos mums nelielu ekskursiju mums jaunā pasaulē.